Esmu izdarījis lielas lietas, cenšoties aizpildīt lielo tukšumu sevī, un briesmīgas darbības arīdzan. Pēc 30-45 gadiem mani drīkstēs iemest bedrē, un cerams, ka ar to arī viss noslēgsies.
Es te tikko sēdēju un kalkulēju, kā vairāk atpūsties, bet tagad esmu piekritis spēlēt 80 minūšu koncertu pēc 3 nedēļām, pirms kura man ir jāiemācās jauna dziesma ārpus mana diapazona, bet vēl ir jāsarunā mēģi. Un tad vēl jāiemācās 4 citas dziesmas, lai kandidētu uz spēlēšanu citā grupā. Un vēl jāproducē raidījums, un vēl jāsarunā datums un mūziķi manai dziesmai, un nekas no tā visa nav sācies, bet es te sēžu un panikoju un rakstu blogu par lietām, kuras es negribu darīt, bet vēl vairāk negribu nedarīt.
Tagad, kad esmu iemidzinājis visu uzmanību, varu atkal rakstīt šeit, hahahahahaha
Braucu mājās pa Čaka veloceliņu. Priekšā uz celiņa, pat ne ar vienu riteni uz trotuāra, apstājās citybee busiņš, pilnībā nosedzot celiņu. Apbraukt pa kreiso pusi nevar, jo intensīva satiksme + ārā tumšs. Apbraukt pa labo pusi nevar, jo visas nobrauktuves/uzbrauktuves palika kaut kur aizmugurē, un man nav īsti kur likties. Stāvu kā idiots aiz tā busiņa, kas tagad ieslēdzis "free parking" gaismas.
No busiņa izkāpj džeks, kas atver aizmuguri un sāk krāmēt ārā tos īrējamos stāvdrāžus, un mani pārņēma sajūta, ka visa šī pasaules attīstība ir kaut kāds neapturams automatizēts process ārpus jebkādas kontroles un jēgas, pilnīga neizbēgamība. Grūti iedomāties, ka aiz tā visa stāv dzīvi cilvēki. Kad Wolt parādījās, tas šķita pārāk labi, lai būtu patiesība. Tagad man ir jāskatās uz viņu reklāmām, kur ir tie fakingie korporatīvie 3d renderētie cilvēciņi, man gribas telefonu izmest ārā. Pasūtīts ēdiens ir sabojāts jau saknē, jo katru reizi katrā procesa solī jau ir pretīguma sajūta.
1. Tu salūzti un saproti, ka tu netaisīsi ēst un neiesi uz veikalu. Ar kaunu tu uzspied uz aplikācijas
2. Tu atzīmē visu, ko gribi, ieraugi cenu, un saproti, ka tu to nevari īsti atļauties, bet ir sort of par vēlu. Turklāt tu sāc sev galvā attaisnot kaut kādu ekstra pirkumu, lai sasniegtu kaut kādu bezmaksas piegādi, vai padarītu šo sūtījumu "ekonomiskāku", lai gan tu jau pats zini, ka tu sev šobrīd dirs.
3. Atnāk ēdiens putuplasta kastītē, vai nu mazāk, nekā biji gaidījis, vai stipri vairāk. Tu ēd un saproti, ka tev jau ir zajebal tā garša, nekas nav mainījies kopš iepriekšējām 20 reizēm, kad šo sūtīji, un vispār nahuj tur ir tā viena garšviela, kuru tu nekad neliktu, un tad tu pārēdies, un met ārā visas kastītes miskastē, un tagad tev miskastē nav vietas, un tu vēl nosmulēji miskasti ar mērci
Bļe, man prātā ir tāda bezpersoniska pelēka cilvēku masa, kas izdomāja, ka "ar skūteriem tgd var nopelnīt", un tad tika veikta investīcija skūteros, kurus sameta uz ielām, un tā masa "SIA Random Word Generator" noalgoja anonīmu programmētāju un anonīmu testētāju no kaut kāda shitty startupa, kas pielāgoja kaut kadu softiņu priekš skūteru pasūtīšanas, un vēl algo random ass fujakus, kas vakaros braukā apkārt ar īrētiem busiņiem un nomaina izlādējušos skūterus pret uzlādētiem ĀĀĀĀ šis ir tas kapitālisms, kas izglābs pasauli, ja? Tirgus sevi sakārtoja, ja?
Es gribēju kliegt uz tiem džekiem. Man nāca virsū agresija, domāju, fak, jāuzspauļ tam busiņam. Jāpaskatās viņiem acīs.
Bet galu galā es vnk pateicu "Malacis, vecīt, super," kamēr braucu viņam garām. Viņš kaut ko atbildēja, bet es šodien nejauši atradu ļoti labu albumu, un man sanāca pārslēgt savu uzmanību tajā, kas skan austiņās.
Kaut kas ielijis laptopa klaviatūrā. Daži burtu taustiņi ne gluži līp, bet spiežas... lineāri? Nevis klik, bet tāds "vvvv".
Divas reizes šonedēļ es gāju mājās un klausījos mūziku, un man arvien vairāk vienalga, kā tas izskatās no malas, ka es sagumis dziedu līdzi un taisu dīvainas kustības pa ceļam. Es gribu pabūt viens ar sevi un ar mūziku, un uz ielas tas kaut kā labāk strādā. Ir kur izlikt to stresu un enerģiju.
https://www.youtube.com/watch?v=rNGzKvdxAmM
Man šķiet, ka bija kāda latviešu grupa, kas ko līdzīgu spēlēja un dziedāja. Biju plānojis apzagt šo dziesmu, bet kamēr nebūšu atradis to līdzīgo, baigi bīstami zagt uz dullo.
Es gribu raudāt un spēlēt bēdīgu mūziku, bet esmu iekūlies kaut kādā afērā.
Vispār nedaudz uzšķīru vecākus ierakstus, un atcerējos, kā man iepriekšējā dzīve lika justies nelaimīgam. Tagad arī esmu nelaimīgs, bet vismaz uz saviem noteikumiem. Man vēl ir bail no otra cilvēka, bet, ja godīgi, nav īsti pamata. Tā ka varbūt ir okei?